Klasiskās mūzikas nozīme (kas tā ir, jēdziens un definīcija)

Kas ir klasiskā mūzika:

Klasiskā mūzika attiecas uz muzikālām kompozīcijām, kas aptver laikposmu, ko sauc par muzikālo klasicismu, kas atradās starp 1750. un 1820. gadu.

Nosaukumu klasiskā mūzika muzikologi ir definējuši ar vācu komponista Johana Sebastiana Baha (1685-1750) nāvi, kurš pārstāvēja baroka periodu, kas ietver gadus no 1600 līdz 1750.

Klasiskā mūzika radās kā pārrāvuma forma pret stingrajiem baroka mūzikas noteikumiem, ko raksturoja to horizontālā uzbūve, kurā vairākas melodijas pārklājās vienlaikus.

Klasiskā mūzika kontrastē ar iepriekšējo periodu vieglākām kompozīcijām sakarā ar to, ka tai bija tikai viena galvenā melodija, kas vadīja visus instrumentus. Tas izraisa tāda paša ritma saglabāšanu virknē vertikālas struktūras akordu, ko sauc par homofoniju.

Viens no agrākajiem klasiskās mūzikas komponistiem bija austrietis Džozefs Haidns (1732-1809), kurš īpaši izcēlās ar 1. simfoniju D-Majorā. Pārējie divi lieliski komponisti, kas raksturo šo periodu, ir:

• Volfgangs Amadejs Mocarts (1756-1791): Figaro laulības, Serenāde Nr. 13, Burvju flauta Ludvigs van Bēthovens (1770-1827): 5. simfonija c-moll, Elīzai - 9. simfonija D-moll.

Muzikālajā klasicismā tiek izveidoti arī trīs veidu skaņdarbi:

• Sonāte: mūzika, kas rakstīta dažādiem instrumentiem.Simfonija: mūzika, ko atskaņo orķestris.Koncerts: kompozīcija orķestrim, ko izpilda dažādi instrumenti.

Mūzikas vēsturē periodu, kurā ietilpst baroka stils (1600-1750), klasicisms (1750-1820) un romantisms (1820-1910), sauc par klasisko periodu, kas var novest pie kļūdas sajaukt visu šie trīs laikmeti kā klasiskā mūzika.

Lai arī klasiskās mūzikas izmantošana šo trīs periodu aptveršanai nav precīza, to neuzskata par nepareizu, jo klasisko mūziku tautā dēvē par akadēmiskās, akadēmiskās vai kultivētās mūzikas sinonīmu, kas aptver visu klasisko periodu, kas beidzas ar mūsdienu laikmets.