Mūzikas nozīme (kas tā ir, jēdziens un definīcija)

Kas ir mūzika:

Mūzika ir pazīstama kā sakārtota ritma, melodijas un harmonijas kombinācija, kas ir patīkama ausīm. Tā nemateriālās būtības dēļ mūzika tiek uzskatīta par laika vai laika mākslu, tāpat kā literatūra.

Ierobežotā nozīmē mūzika ir skaņas, harmonisku un estētiski derīgu efektu, kas tiek ģenerēti caur balsi vai mūzikas instrumentiem, koordinēšanas un pārraidīšanas māksla.

Mūzika ir tautu mākslinieciska un kultūras izpausme, tā, ka tā iegūst dažādas formas, estētiskās vērtības un funkcijas atbilstoši to kontekstam. Tajā pašā laikā tas ir viens no līdzekļiem, ar kuru indivīds izsaka savas jūtas.

Par mūziķi sauc cilvēku, kurš praktizē mūziku vai spēlē to ar instrumentu.

Pats par sevi vārdu daudz var izmantot metaforiski. Piemēram, to var izmantot sarunvalodu frāzēs, piemēram:

• "Dodieties ar šo mūziku uz citu daļu", kas nozīmē, ka persona dedzīgi atlaiž to, kas viņus ir apgrūtinājis. "Tas, ko jūs sakāt, ir mūzika man ausīs", kas nozīmē, ka persona klausās ziņas, kas ir "patīkamas". dzirdēt. '

Mūzikas veidi

Mūziku var klasificēt dažādos veidos, neatkarīgi no tā, vai tā ir forma, instrumenti, funkcija, izcelsme vai stils un konteksts.

Diezgan plašs klasifikācijas kritērijs ir tas, kas atšķir vokālo mūziku, kuru paredzēts dziedāt, un instrumentālo mūziku, kuru paredzēts stingri izpildīt ar instrumentiem.

Visvienkāršākā pastāvošā klasifikācija atšķir akadēmisko un populāro mūziku. Abās ir gan dziedātas, gan instrumentālas mūzikas izpausmes.

Tomēr mūsdienās klasifikācija starp akadēmisko mūziku un populāro mūziku ir diezgan sarežģīta, jo daudzus populārās mūzikas žanrus ir ietekmējušas akadēmiskās tendences un otrādi. Patiesībā mūsdienās populārā mūzika ir kļuvusi par akadēmiju izglītības programmu daļu un ir guvusi lielu elites atzinību.

Jebkurā gadījumā sociāli iedomātā persona turpina tos atšķirt. Iepazīsim dažus atšķirīgus elementus.

Akadēmiskā mūzika

Par akadēmiskās mūzikas atbilst tam, kas ir izveidoti no mūzikas teksta, ti, no rezultātu, kas seko kopumu noteikumiem sastāva un stila skaidri definēti ietvaros akadēmijā.

Atbilstoši instrumentu veidošanai mūziku var iedalīt:

• Kora mūzika (monodiska dziedāšana un polifonija); Kamermūzika (sākot no diviem instrumentiem); Orķestra mūzika; Elektroniskā mūzika.

Pēc funkcijas to var iedalīt šādos žanros:

• Sakrālā mūzika: attiecas uz tām, kas pilda kādu funkciju noteiktā reliģijā.
  • Liturģiskā mūzika (tikai masu vajadzībām); Reliģiskā mūzika (paredzēta nodošanās vai ticības veicināšanas darbībām ārpus liturģiskā konteksta).
  Dramatiskā mūzika: tie ir mūzikas žanri, kas iecerēti kā izpildāmi uz skatuves, apvienojot tādus elementus kā aktiermeistarība un deja.
  • Opera; Opera buffa; Singspiel; Zarzuela; Operetta; Oratorija (var arī klasificēt kā sakrālo mūziku); Muzikālā; Baleta mūzika; utt.
  Nejauša mūzika: tā ir mūzika, kas tiek veidota, lai pavadītu dažādās atmosfērās, kas tiek radītas darbā. Ietver mūziku teātrim, videospēlēm un audiovizuāliem iestudējumiem (filmas un televīzija). Mūzika pārdomām un izklaidei:
  • Koncerti (orķestrim vai solo instrumentam); Koncertu ārijas (dziedātāja spožumam); Svins vai dziesma; Deja un kontrabanda; Minuet; Sonatas; Simfonijas.

Atbilstoši dominējošajam stilam vēsturiskajā kontekstā mūziku var iedalīt:

• Viduslaiku mūzika; Renesanses mūzika; Baroka mūzika; Muzikālais klasicisms; Muzikālais romantisms; Muzikālais postromantisms; Muzikālais impresionisms; Dodekafonisms; Mūsdienu mūzika, cita starpā.

Populārā mūzika

Populāra mūzika ir viena, kas reaģē uz izpausmes indivīdu atsevišķi, lai akadēmisko regulējumu. Populārās mūzikas stils atbilst dominējošo funkciju, atsauču un estētisko vērtību visumam noteiktā sociokulturālā kontekstā, kurā indivīds tiek ievietots.

Populārajai mūzikai raksturīgs īss ilgums un aizraujoši ritmi. Kad tas tiek dziedāts, tam tiek pievienoti viegli iegaumējami kori. Arī daudzi tā žanri piedāvā lielisku vietu improvizācijai, piemēram, džezam vai salsai.

Pateicoties tā īpašībām, populāro mūziku parasti ir viegli uztvert un asimilēt dažādās kultūrās, tāpēc to ne vienmēr saista ar noteiktu nāciju vai tautu, bet drīzāk paplašina kā standartu. Tas ļāva to plaši komercializēt kopš kultūras industrijas parādīšanās, kurai tā ieņem vadošo vietu masu informācijas līdzekļos, piemēram, radio un TV.

Ir daudz populāru mūzikas žanru. Piemēram: bolero, bossa nova, dēls, salsa, merengue, dziesma, balāde, rokenrols un tā aspekti, džezs, popmūzika utt.

Tautas mūzika

Tradicionālā vai tautas mūzika ir cieši saistīta ar populāro mūziku, taču tos nevajadzētu uzskatīt par līdzvērtīgiem terminiem. Tautas mūzika pārstāv konkrētu cilvēku tradīcijas un paražas, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzē kā daļu no viņu vērtībām un identitātes.

Tā kā tautas mūzika balstās uz tradīcijām, tajā ir pieci elementi:

1. Tas ir kolektīvs; tas ir balstīts uz atkārtošanos (tradīcijām), bet tas pieļauj jauninājumus; tas apkopo visu vietējo, reģionālo, nacionālo vai starptautisko ietekmi; tas ir funkcionāls, tas ir, tas ir saistīts ar īpašiem svētkiem un aktivitātēm; tas ir pakļauts izmaiņām lomu lomā. atbilstoši vēsturiskajam kontekstam.

Piemēram: slaukšanas dziesmas Venecuēlā, Ziemassvētku dziesmas, mariachi grupa, flamenko, bandas utt.

Mūzikas terapija

Mūzikas terapija ir salīdzinoši nesena attīstības disciplīna, kurā mūzika tiek uztverta kā dziedinošs līdzeklis noteikta veida cilvēku emocionālajos, psiholoģiskajos un afektīvajos procesos.

Mūziku var izmantot kā terapiju, pateicoties tam, ka ar intervences plāna palīdzību, kuru virza profesionālis, tas ļauj indivīdam atbrīvot emocijas, lai uzlabotu viņu komunikāciju, sociālo integrāciju un individuālo izpausmi.