Grieķijas traģēdija: raksturojums, izcelsme un autori

Kāda ir Grieķijas traģēdija?

Grieķijas traģēdija ir dramatisks žanrs, kas radīts Senajā Grieķijā, kura sižeti griežas ap dievu parakstīto likteņa likteni. Šajā ziņā tas ir dzimis no klasiskās mitoloģijas puses.

Saskaņā ar Aristoteļa poētiku grieķu traģēdija balstās uz diviem dramatiskās mākslas principiem: mimesis un katarsis. Mimesis attiecas uz dabas atdarināšanu, šajā gadījumā uz cēlās darbības atdarināšanu. Katarsis attiecas uz personisku attīrīšanos.

Raksturlielumi

Senās maskas grieķu traģēdijas attēlošanai.

Starp grieķu traģēdijas galvenajām iezīmēm mēs varam uzskatīt tās, kas attiecas uz tās funkciju, struktūru, rakstzīmēm un tēmām.

Dramatiska funkcija

Grieķijas traģēdija mēģina pārcelt bailes un līdzjūtību, kas ir pamatelementi, lai sasniegtu katarsi. Tādējādi iznākums vienmēr ietver varoņa krišanu.

Motīvi

Grieķijas traģēdijas galvenā tēma ir likteņa liktenis, kura paziņojums pamodina konfliktu varoņos.

Rakstzīmes

• Individuālas personības: parasti tās ir personības, kuras izbauda sociāla atzīšana, un tāpēc tās ir paaugstinātas līdzīgi modeļiem: varoņiem, dižciltīgajiem vai padieviem. Koris: kolektīva veiksme, kas ar dziesmām darbojas kā diriģents un stāsta izpildītājs. Tas parasti izsaka dzejnieka viedokli.

Ārējā struktūra

Kad mēs runājam par ārēju struktūru, mēs runājam par veidu, kādā diskurss tiek organizēts un parādīts lasītājam vai skatītājam, tas ir, tas ir redzamais sastatne. Kopumā Grieķijas traģēdijai ir šāda struktūra:

• Prologs: izskaidro argumenta fona. Parodos: tieši ieeja korī sāk darbību. Epizodes: katrs dramatiskais fragments, kurā notiek dialogi. Mēs esam: tas pareizi atsaucas uz kora dziesmām, kas paredzētas, lai vadītu skatītāju refleksiju, vai nu sankcionējot darbības, vai izskaidrojot autora morālos, politiskos, filozofiskos vai reliģiskos principus. Izceļošana: attiecas uz konflikta noslēgumu, kurā notiek soda izpildīšana vai sodīšana. Tajā koris iejaucas ar noslēguma dziesmu.

Iekšējā struktūra

Iekšējā struktūra attiecas uz secību, kādā stāsts tiek iecerēts stāstā, un kas tam rada dramatisku spriedzi. Kā tipisks stāstījuma klasiskajam jēdzienam, traģēdijai ir sākums, mezgls un beigas.

• Sākums: situācijas prezentācija. Mezgls: klimatiskie notikumi. Rezultāts, kas sadalīts divās daļās: nejaušība, kas ir varoņa krišana no žēlastības, un anagnorīze, brīdis, kad varonis caur pārdomām uzzina savu likteni.

Sociālā funkcija

Grieķijas traģēdijai bija liela nozīme senatnē: no vienas puses, tā pārstāvēja tā laika galvenās rūpes; no otras puses, izglītot cilvēkus par vērtībām, kas vadīja sabiedrību. Citiem vārdiem sakot, veiciniet kārtību un pienākuma izpildi.

Pārstāvības veids

Senās Grieķijas laikos reprezentācijas pazīmes atšķīrās no mūsdienām. Redzēsim.

• Darbi tika veikti par anfiteatro.Para par scenogrāfiju mehāniskās ierīces tika izmantotas kā periaktoi vai rotācijas prizmu; eccyclema , veiksmi Dollija un mechané skriemeļa mehānisms ievadi dioses.Todos aktieri bija hombres.El skapis sastāvēja no hitons vai garš tunika; īss košu krāsu mētelis; kurpes ar zolēm , ko sauc par coturno un oncos , galvenā galvassega valkāšanai. Personāžiem tika piešķirtas krāsainas, lielas un izteiksmīgas maskas, kas ļāva aktierim attēlot vairākas rakstzīmes.

Jūs varētu interesēt arī:

• Katarsi traģēdija.

Izcelsme

Tiek uzskatīts, ka traģēdija ir radusies 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Iespējams, ka tā bija saistīta ar kaušanas rituāliem lauksaimniecībā un medībām, kuros tika nokauts dzīvnieks, parasti kaza.

Patiešām, vārda traģēdija etimoloģiskā izcelsme, kas aizgūta no latīņu valodas traģēdijas , šķiet, izriet no diviem grieķu valodas terminiem: trags , kas nozīmē “kaza”, un ádein , kas nozīmē “dziedāt”. Turpmāk to izmantos kā dziesmu vai varonīgu drāmu.

Tiek arī domāts, ka traģēdijai varētu būt bijis sakars ar ditirambo - poētiska kompozīcijas veidu, kas tika izpildīts ballītēs par godu dievam Dionīsam.

Autori un darbi

Galvenie zināmie grieķu traģēdijas pārstāvji bija Aeschylus, Sophocles un Euripides.

Aeschylus (aptuveni 525 - apmēram 455 B.C.)

Aeschylus tiek uzskatīts par pirmo lielisko grieķu dramaturgu. Viņš bija grieķu uzvaras pret persiešiem dalībnieks, par kuru viņa darbs persieši ātri ieguva slavu. Viņš uzrakstīja gandrīz simts traģēdijas, bet tikai dažas ir izdzīvojušas. Starp tiem mēs varam saskaitīt:

• Persieši supplicants Seven pret Thebes Triloģija Oresteia : Agamemnon ; Koefora un euménīdi Prometejs tika pieķēdēti

Sofokls (496. – 406. G. P.m.ē)

Sophokls ieguva slavu pēc uzvaras kā dramaturgs pret savu priekšgājēju Aeschilu. Viņš bija produktīvs autors, pelnījis neskaitāmas balvas un atzinības, kā arī Perikla tuvs draugs. Mūsdienās no viņa darba ir palikuši tikai septiņi nosaukumi. Proti:

• Antigone Oedipus Rex Electra Oidipus Colono Áyax Las traquinias Filoctetes

Euripides (apm. 484. – 406. G. P.m.ē.)

Euripides pabeidz klasiskās Grieķijas izcilo dramaturgu triādi. Atšķirībā no saviem priekšgājējiem, viņš ne vienmēr koncentrējās uz mītiskām figūrām, bet tā vietā izraisīja pienācīgi cilvēku drāmas. Starp viņa darbiem mēs varam minēt šādus:

• Medea Las Troyanas Andrómaca Orestes Las Bacantes

Skatīt arī:

• Grieķu literatūra grieķu mitoloģija