Ētikas nozīme (kas tā ir, jēdziens un definīcija)

Kas ir ētika:

Ētika ir filozofijas nozare, kas veltīta morāles jautājumiem. Vārds ētika nāk no latīņu ethĭcus , un tas savukārt nāk no sengrieķu ἠθικός ( êthicos ), kas atvasināts no êthos , kas nozīmē “raksturs” vai “piederība raksturam”.

Norādot uz darba jomu, tiek runāts par profesionālo ētiku, un tas var parādīties apkopoti deontoloģiskajos kodeksos, kas regulē profesionālo darbību. Deontoloģija ir daļa no tā dēvētās normatīvās ētikas un piedāvā virkni obligātas ievērošanas principu un noteikumu.

Ētika un morāle

Ētika atšķiras no morāles, jo morāles pamatā ir pakļaušanās kultūras, hierarhijas vai reliģijas normām, paražām un priekšrakstiem vai pavēlēm, savukārt ētika cenšas atbalstīt cilvēka domāšanas veidu.

Filozofijā ētika neaprobežojas tikai ar morāli, ko parasti saprot kā paražu vai ieradumu, bet gan meklē teorētisko pamatu, lai atrastu labāko dzīves veidu, labākā dzīvesveida meklējumus.

Ētiku var sajaukt ar likumu, taču nav nekas neparasts, ka likumi ir balstīti uz ētikas principiem. Tomēr atšķirībā no likuma nevienu personu nevar piespiest valsts vai citi cilvēki ievērot ētikas standartus, kā arī neciest nekādu sodu, sankcijas vai sodu par to nepaklausību, bet tajā pašā laikā likums var ignorēt neņemt vērā ētikas jautājumus.

Skatīt arī

• Morāle, ētika un morāle.

Nicomachean ētika

Nicomáquea ētika attiecas uz darbu Ética para Nicómaco , ko sarakstījis filozofs Aristotelis. Šis ir viņa galvenais darbs ētikas jomā; tam ir liela nozīme, jo tas ir pirmais sistemātiskais traktāts par šo tēmu.

Savā Nicomachean ētikā Aristotelis kā galveno mērķi identificē individuālo un kolektīvo laimi. Lai to sasniegtu, viņš saprātu, tikumību un piesardzību izceļ virs kaislībām, jo ​​viņa dēļ cilvēki dzīvo sabiedrībā un viņu attieksmei jābūt vērstai uz kopējo labumu.

Aristotelim visa praktiskā racionalitāte tiecas sasniegt mērķi vai labumu, savukārt ētika tiecas noteikt augstāko mērķi, kas ir augstāk, kas attaisno visus citus, un palīdzēt zināt, kā to sasniegt.

Valsts dienesta ētika

Valsts dienesta ētikas jautājums ir tieši saistīts ar ierēdņu rīcību, kuri ieņem valsts amatus. Šādiem indivīdiem jārīkojas saskaņā ar ētisko modeli, parādot tādas morāles vērtības kā labticība un citus principus, kas nepieciešami veselīgai dzīves norisei sabiedrībā.

Kad cilvēku ievēl valsts amatā, sabiedrība uzticas viņam. Tādējādi šai personai jāatrodas šīs pārliecības līmenī un jāpilda sava funkcija, ievērojot noteiktas vērtības, principus, ideālus un normas.

Tāpat sabiedrisko pakalpojumu darbiniekiem ir jāuzņemas ētiskas un sociālas saistības ar pilsoņiem, piemēram, jāveicina sociālā vienlīdzība un jāstiprina demokrātija. Šajā nolūkā jums jābūt gatavam īstenot politiku, kas dod labumu valstij un sabiedrībai sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā jomā.

Tādas parādības kā korupcija sabiedrisko pakalpojumu jomā liecina, ka dažreiz mēs nerīkojamies ētiski.

Nekustamā īpašuma ētika

Ētika nekustamā īpašuma nozarē ir principu, vērtību un rīcības standartu kopums, kas nekustamo īpašumu aģentiem jāvada, attīstot viņu profesionālās funkcijas.

Nekustamā īpašuma nozarē viena no svarīgākajām vērtībām ir uzticamība, kas ir vērtība, kuru nopelna, strādājot ētiski. Godīguma trūkums piespiest pārdot īpašumu, slēpjot detaļas, par kurām ir zināms, ka tās nākotnē varētu kaitēt klientam, ir ētikas trūkuma piemērs šajā jomā.

Ētiski strādājot, tiek domāts par kopējo labumu un tiekts pie visām pusēm. Ja uzņēmums tiek vadīts ētiski, klientu lojalitātes varbūtība ir daudz augstāka.

Nekustamā īpašuma pasaule darbojas ar nemateriālajiem aktīviem, piemēram, ētiku, veselo saprātu, radošumu, profesionalitāti un zināšanām par produktu. Tāpēc profesionāls un ētisks nekustamā īpašuma aģents rīkojas taisnīgi un pieklājīgi, zinot, ka viņa profesijas kodols ir ne tikai darījumi ar nekustamo īpašumu.