Taisnīguma nozīme (kas tas ir, jēdziens un definīcija)

Kas ir taisnīgums:

Taisnīgums ir būtisku vērtību kopums, uz kuru jābalstās sabiedrībai un valstij. Šīs vērtības ir cieņa, taisnīgums, vienlīdzība un brīvība.

Formālajā nozīmē taisnīgums ir kodificētu normu kopums, ko valsts ar kompetentu organismu starpniecību diktē, izpilda un piemēro sankcijas, kad tos neciena, nomācot rīcību vai bezdarbību, kas izraisīja simpātijas pret kopējo labumu.

Vārds taisnīgums nāk no latīņu valodas iustitia, kas nozīmē “taisnīgs”, un cēlies no vārda ius .

Taisnīguma veidi

Ir četras pieejas vai veidi, kā piemērot taisnīgumu:

Sadalošais taisnīgums

Tās pamatā ir taisnīga bagātību vai resursu sadale tādā veidā, lai ieguvēji būtu visi pilsoņi.

Tas ir taisnīguma administrēšanas veids, kas izriet no Aristotelian domāšanas un kura piemērošana praksē ir bijusi pretrunīga, ņemot vērā, ka nav vienprātības attiecībā uz kritērijiem, kas jāņem vērā, lai šāda sadale būtu ieguvums visām iesaistītajām pusēm.

Dažiem autoriem tam ir jāatstāj taisnīgums (lai katrs cilvēks saskaņā ar viņu pūlēm iegūtu bagātību, kuru viņi ir pelnījuši). Citos gadījumos dominē vienlīdzības jēdziens (visiem cilvēkiem jāiegūst vienāds daudzums), savukārt citi autori uzskata, ka bagātība būtu jāsadala vairāk gadījumos, kad rodas lielāka vajadzība.

Atjaunojošais taisnīgums

Šis taisnīguma veids ir vērsts uz upura labklājību, nevis uz upura sodīšanu. Šajā ziņā tiek mēģināts materiāli vai simboliski labot nodarītos zaudējumus.

Atbilstoši šai pieejai taisnīguma meklējumos jāiesaista upuris un upuris. Lai to izdarītu, upurētājam ir jāsaprot un jāatzīst viņa nodarītais kaitējums.

Atjaunojošā taisnīguma piemērs ir upuru un likumpārkāpēju samierināšanas programmas , kas izveidotas Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas kopienās, kur tiekas iesaistītās puses, runā par notikušo un kā tas viņus ietekmēja. un vienojieties, kā atjaunot nodarīto kaitējumu.

Procesuālā taisnība

Šis tiesiskuma veids nosaka normas un noteikumus, kas visiem cilvēkiem jāievēro vienādi, un izveido dažāda veida sankcijas gadījumā, ja pilsoņi cieš vainu.

Lai īstenotu šāda veida taisnīgumu, ir jābūt objektīvam kritērijam, kamēr pret to var saukt pie atbildības par ekspertu, tas ir, advokāta, pārstāvību.

Procesuālā taisnīguma administrēšana tiek veikta tiesās un institūcijās, kuras šim mērķim izveidojusi valsts.

Atlīdzinošs taisnīgums

Atlīdzinošais taisnīgums nosaka, ka pret katru personu jāizturas tāpat kā pret citiem, tāpēc, vainojot vainu, tā ir jāsoda. No šāda veida taisnīguma tiek gaidīts, ka ar atpakaļejošu spēku pārliecina citus cilvēkus izdarīt noziegumus.

Atbalstoša taisnīguma piemērs būtu cilvēktiesību pārkāpumi, kuros, lai arī vainīgos ne vienmēr soda nekavējoties, galu galā viņus soda vietējais tiesiskums vai starptautiskas organizācijas.

Skatīt arī:

• Ius .Impunidad.

Sociālais taisnīgums

Terminam “sociālais taisnīgums” nav skaidras izcelsmes, taču ir zināms, ka Eiropā to sāka ieviest 18. gadsimtā, atsaucoties uz noteikumiem, kas bija jāievēro, lai uzturētu sociālo kārtību.

Šajā nozīmē monarha pienākumu daļa bija nodrošināt likumus vai noteikumus, kas atļauj līdzāspastāvēšanu, un to attiecīgās sankcijas, ja tiek pārkāptas.

Tomēr šis termins ieguva jaunas nozīmes 19. gadsimta beigās, kad parādījās rūpnieciskā revolūcija, tai sekojošais kapitālisms un jaunā ekonomiskā un sociālā dinamika. Tajā laikā britu sociālistu kustība būtu atbildīga par koncepcijas pieņemšanu, lai ierosinātu līdzsvarotu preču sadalījumu sabiedrībā, kas atgādina aristoteliešu redzējumu par sadalošo taisnīgumu.

1919. gadā, Pirmā pasaules kara beigās, Pasaules darba organizācija iekļāva šo ideju savas konstitūcijas pirmajā pantā, paužot, ka pastāvīgs miers ir iespējams tikai tad, ja tā pamatā ir sociālais taisnīgums.

Kamēr 1931. gadā katoļu baznīca savā sociālajā doktrīnā pirmo reizi piemin terminu, ko izmantoja pāvests Pijs XI, kurš pauda, ​​ka sociālais taisnīgums jāpiemēro tā, lai samazinātu plaisu starp turīgajiem un nabadzīgākajiem.

No otras puses, 2007. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija katra gada 20. februāri pasludināja par Pasaules sociālā taisnīguma dienu.

Skatīt arī:

• Sociālais taisnīgums. 6 sociālā taisnīguma piemēri, kas liks pasmaidīt.

Taisnīgums kā vērtība

Taisnīgums kā vērtība ir tā cilvēka morālais princips, kurš nolemj dzīvot, katram cilvēkam dodot to, kas viņam pieder vai pieder. Taisnīgums ir daļa no sociālajām, morālajām un demokrātiskajām vērtībām, no tā izriet tā nozīme.

Taisnīgums ir tikums, kas visiem indivīdiem jāīsteno praksē saskaņotā veidā, meklējot gan savu, gan sabiedrības labumu.

Paredzams, ka katrs indivīds ievēro noteiktās sociālās normas un sniedz ieguldījumu harmoniskas vides uzturēšanā. Un netaisnības situācijā ideāls ir tas, ka katrs cilvēks rīkojas taisnīgi un objektīvi.

Lai to panāktu, taisnīgumam ir jābūt ģimenes iedvesmotai vērtībai, ko pastiprina izglītības iestādes, to ciena un aizsargā valsts un tās iestādes, un to iedzīvina sabiedrība.

Skatīt arī

• 10 svarīgākās sabiedrības vērtības un to nozīme.

Dievišķais taisnīgums

Dievišķais taisnīgums ir tas, ko Dievs piemēro, atkarībā no noteiktu normu vai doktrīnu izpildes. Kristietībā šie noteikumi ir iekļauti desmit baušļos - sava veida dekalogā, kurā tiek diktētas uzvedības vadlīnijas, kas cilvēkiem jāievēro, lai vadītu harmonisku līdzāspastāvēšanu.

Baušļu neizpilde no kristīgā viedokļa nes dievišķu sankciju vai sodu, savukārt tās izpilde ir pelnījusi pestīšanu un Dieva aizsardzību.

Dievišķā taisnīguma augstākā izpausme ir Pēdējais spriedums, kas attiecas uz notikumu, kurā visi cilvēki tiks tiesāti par darbībām, kuras viņi ir izdarījuši uz Zemes, un no kurienes viņi tiks nosūtīti ciest mūžīgu sodu vai tiks uzņemti debesu valstība, atkarībā no viņu uzvedības.

Savukārt hinduismā dievišķais taisnīgums ir saistīts ar karmas jēdzienu - likumu, kas tiek izpildīts katrā cilvēkā atbilstoši viņu rīcībai. Tas ir sava veida atgriezenisks taisnīgums, kurā katrai rīcībai ir sekas, tāpēc ideāls ir meklēt labu rīcību saskaņā ar šīs reliģiskās mācības principiem, lai izvairītos no tā, ka sekas ir negatīvas un ietekmē pašreizējo vai turpmāko dzīvi, kas attēlota reinkarnācijas jēdziens.

Taisnīgums filozofijā

Vēstures gaitā daudzi filozofi ir nodarbojušies ar taisnīguma jēdziena definēšanu. Jau no Senās Grieķijas Platons teica, ka indivīdam vajadzētu iznākt no tumsas, no neziņas dobuma, jo cilvēks kļūst tieši tādā pašā mērā, kā viņam ir zināšanas.

Šajā ziņā indivīds ar vairāk zināšanām var būt taisnīgāks, kas nozīmē ideju, ka valdniekiem ir jābūt plašām zināšanām, lai zinātu, kā pārvaldīt un patiesi rīkoties taisnīgi.

Filozofs Aristotelis definēja taisnīgumu kā tādu, kas katram pilsonim dod to, kas viņam atbilst, ņemot vērā viņa vajadzības un ieguldījumu sabiedrībā, no kura aizsākās sadales taisnīguma princips.

Kamēr apgaismotajam filozofam Inmauelam Kantam valsts taisnīgumam ir jāuzrauga trīs pamatprincipi: personu brīvība, vienlīdzība starp viņiem un katra kopienas locekļa neatkarība.

No savas puses 20. gadsimta Austrijas jurists un filozofs Hanss Kelsens norādīja, ka taisnīgums ir dabiskas tiesības, kas prevalē pār pozitīvajiem likumiem, jo, ja tas ir pretrunā ar cilvēka pamattiesībām, tas nevar runāt par taisnīgumu.

Skatīt arī dabiskos likumus.

Taisnības simbols

Taisnīgumu attēlo ar aizsietām acīm ar figūru, ar skalu vienā rokā un zobenu otrā.

Blindfold uzsver, ka taisnīgums neskatās uz cilvēkiem un ir vienāds visiem. Bilance ietver spriedumu, kuru noteiks, argumentus un pierādījumus ievietojot katrā atlikuma pusē. Zobens pauž, ka taisnīgums sodīs vainīgos ar smagu roku.

Skatīt arī taisnīguma simbolu.