Anglikāņu baznīcas nozīme (kas tas ir, jēdziens un definīcija)

Kas ir anglikāņu baznīca:

Anglikāņu baznīca ir kristiešu atzīšanās, kas oficiāli izveidota Anglijā kopš 16. gadsimta. Pašlaik tā apvieno tā saukto "anglikāņu kopienu" - visā pasaulē izkaisīto anglikāņu baznīcu grupu, kas reaģē uz Kenterberijas arhibīskapijas garīgo vadību.

Anglikāņu vārds burtiski nozīmē “no Anglijas”. Šī iemesla dēļ šo iestādi sauc arī par Anglijas baznīcu.

Anglikāņu baznīcas simbols.

Anglikāņu harisma paplašināšanās ārpus tās robežām ļāva mums arī runāt par anglikānismu. Anglikānisms attiecas uz tām reliģiskajām kopienām, kuras savu pielūgsmes veidu un ticības pieredzi balsta uz Anglijas baznīcas stilu vai harizmu. Šīm kopienām anglikāņu baznīcas prioritāte pārstāv tikai morālu un garīgu vadību.

Vēsturiskā procesa dēļ Anglikāņu baznīcai ir daudz kopīgu elementu ar katoļu baznīcu, jo tās atdalīšana notika politisku, nevis teoloģisku iemeslu dēļ.

Anglikāņu baznīcas izcelsme

Anglikāņu baznīca tika nodibināta ar karaļa Henrija VIII (1491.-1547.), Kas bija otrs Tudoras mājas monarhs, politisku lēmumu.

Svarīgi būs divi aspekti. No vienas puses, neapmierinātība ar autoritārismu un Romas primitīvas iejaukšanās Anglijas valsts politiskajās lietās, kuras priekšteči datēti ar 13. un 14. gadsimtu. No otras puses - spiediens, kas Henrijam VIII bija pret sevi, lai vīrietim bērnu uzrādītu vainagam.

Tajā laikā tika uzskatīts, ka vīriešu vai sieviešu dzimumu piešķir sievietes, tāpēc katrīnai de Aragonei, Enrique VIII likumīgajai sievai, tika piedēvēta nespēja dot kronim veselīgu vīriešu dzimuma bērnu.

Enriks VIII bija iemīlējies kundzē savas sievas Anas Bolenas pavadībā, kura, lai pilnveidotu attiecības, monarham uzlika nosacījumu, ka viņu paņem sieva un karaliene. Redzot tajā iespēju iegūt likumīgu mantinieku, karalis lūdza Vatikānu anulēt baznīcas laulības ar Aragonas Katrīnu.

Pāvesta noliegšana, kas balstīta uz doktrināliem argumentiem, tika saņemta kā jauns politiskas iejaukšanās mēģinājums. Rezultātā, izsludinot Augstākās attiecības likumu 1534. gadā, Henrijs VIII nolēma pasludināt sevi par Anglijas baznīcas augstāko autoritāti, kas ļāva viņam anulēt savu laulību un apprecēt Bolēnu.

Anglikāņu baznīcas atdalīšana notika paralēli protestantu reformācijai. Tomēr Henrijs VIII nekad nav vērsies pie šīs doktrīnas un faktiski cīnījās pret to. Tas apstiprina monarha lēmuma izteikti politisko raksturu.

Henrijam VIII nekad nav izdevies iegūt vīriešu dzimuma bērnu no viņa oficiālajām savienībām. Pēc viņa nāves vara pāries meitām. Karalīnas de Aragonas meita Karaliene Marija Tudora (1517-1558) atjaunoja katolicismu karalistes ietvaros. Kad viņa pusmāsa Elizabete I (1533-1603), Anas Bolēnas meita, pārņēma varu, Anglikāņu baznīca stājās spēkā, šoreiz galīgi.

Skatīt arī:

• Schisms, katoļu baznīca, protestantu reforma.

Anglikāņu baznīcas raksturojums

Daži Anglikāņu baznīcas doktrinālie raksturlielumi ir šādi:

• Pamats Svētajos Rakstos (Vecajā un Jaunajā Derībā) kā glābiņa veids. Apustuliskās tradīcijas novērtēšana: Nicenes ticības akta un apustuļu ticības akta pieņemšana.Praktika no 7 sakramentiem: kristības, grēku nožēlošana (vispārējā, nevis privātā), Euharistija, apstiprināšana, laulība, reliģiskā kārtība un slimnieku svaidīšana Episkopats ir pielāgots katras valsts realitātei, kur tas ir pārstāvēts.

Daļa no šiem elementiem ir kopīga ar katoļu ticību, ar kuru anglikānismam ir arī kopīga cieņa pret Jaunavu Mariju kā Dieva māti, svēto kalendāru, reliģiskiem rīkojumiem vīriešiem un sievietēm, kā arī lielāko daļu liturģija un tās simboli (apģērbs un priekšmeti).

Daži anglikāņu baznīcas sektori ir ļāvuši sev vērsties pret protestantismu. Tas ir redzams dažās kopienās pieņemot Vasarsvētku protestantisma harizmātiskos sludināšanas modeļus. Tomēr citi uztur tradicionālo liturģiju.

Skatīt arī: Kristietība.

Atšķirība starp anglikāņu baznīcu un katoļu baznīcu

Vislielākā atšķirība starp Anglijas baznīcu un katoļu izriet no anglikāņu iebildumiem pret vertikālo un centralizēto romiešu pāvesta modeli, kas ir pretstatā anglikāņu baznīcas decentralizācijai.

Anglikānisms, kas vairāk sliecas uz laicīgo aktīvu līdzdalību, ir iestrādājis dažas nozīmīgas pārvērtības, kas to vēl vairāk atdala no katolicisma.

Tajā pašā laikā pēc savas struktūras būtības šīs pārmaiņas nav pieņēmušas visas viņu kopienas, un tās joprojām ir pakļautas lielai iekšējai opozīcijai.

Nozīmīgākās izmaiņas ir:

• Priesteru celibāta pienākuma atcelšana (pieņemts visos anglikānismos); Sieviešu priesterības uzņemšana (pieņemta tikai visliberālākajās diecēzēs); Viendzimuma laulību uzņemšana (pieņemta tikai visliberālākajās diecēzēs).