Ķecera nozīme (kas tas ir, jēdziens un definīcija)

Kas ir ķeceris:

Ķeceris ir veids, kā tiek apzīmēts cilvēks, kurš atzīst ķecerību, tas ir, kurš ar strīdīgu vai jaunu koncepciju apšauba noteiktus uzskatus, kas iedibināti noteiktā reliģijā.

Piemēram, nespeciālistu, kurš pieņem savu ticību Dievam, bet kurš to neierobežo kādas reliģiskas doktrīnas vai reliģisku pienākumu veikšanas profesiju, var uzskatīt par ķeceru.

Tāpat ateistu var klasificēt kā ķeceru, jo viņš apšauba Dieva esamību un līdz ar to reliģijas mācīto mācību patiesumu.

Kā ķeceris vai zaimojošs var kvalificēt arī personu, kura ir apvainojusi Dievu un reliģiju.

Ķecerības jēdziens turklāt ir relatīvs. Kamēr katoļu ķeceris ir jebkura persona, kas neievēro kristīgās reliģijas dogmas, arī islāmisms katoliku var uzskatīt par ķeceru.

Tāpēc ķecerības jēdziens mainīsies atkarībā no katras reliģijas mācībām un īpašībām, bet galvenokārt atkarībā no tolerances vai neiecietības pakāpes, ko katra reliģija saviem sekotājiem uzliek pret citiem esošajiem uzskatiem.

Faktiski vārda ķeceris etimoloģija attiecībā uz tā nozīmi ir ļoti daiļrunīga. Vārds cēlies no latīņu valodas haeretĭcus , kas savukārt cēlies no grieķu valodas αἱρετικός (hairetikós), kas nozīmē “brīvi izvēlēties”.

Tātad, vispārēji runājot, ķeceris ir persona, kura uzņemas iespēju brīvi izvēlēties ievērot atšķirīgu dogmu, nekā tā, ko uzliek doktrīna, reliģija vai sekta.

Skatīt arī

• Ķecerība, zaimošana.

Ķecerība kristietībā

Bībeles Jaunajā Derībā ir minēts, ka ķeceris tiek uzskatīts par cilvēku, kurš nolemj sekot saviem uzskatiem, radot kopā ar viņiem jaunas reliģiskās doktrīnas vai sekojot jaunām sektām, piemēram, saducejiem un farizejiem.

Savukārt buļļa Gratia Divina (1656) pāvests Aleksandrs VII definēja ķecerību kā "uzskatu, dogmu, priekšlikumu vai ideju ticību, mācīšanu vai aizstāvēšanu, kas ir pretrunā ar Svētās Bībeles, Svēto evaņģēliju mācībām, Tradīcijas un maģistratūra ”.

Katoļu baznīca viduslaikos uzstāja, lai tiktu ievērots viss viedoklis, kas ir pretrunā ar Bībelē ietverto kristīgo doktrīnu, kuru tā uzskatīja par vienīgo iespējamo tulku un autoritāti. Tam tika izveidota inkvizīcijas Svētā biroja tiesa.

Ķeceri un inkvizīcija

Viduslaikos Baznīca ieviesa agresīvu vajāšanas politiku pret visiem tiem, kuri apšaubīja kristīgās mācības interpretāciju, kuru tā dogmatiski uzspieda.

Tieši pāvests Gregorijs IX 13. gadsimtā, kad sāka just, ka Baznīcas varu apdraud tie, kas to kritizēja, nodibināja inkvizīcijas Svētā biroja tiesu.

Šīs reliģiskās tiesas mērķis bija apkarot ķecerīgumu, kas radās pretēji gan baznīcas, gan civilās varas leģitimitātei, jo tajā laikā baznīcas vara bija cieši saistīta ar monarhijā pārstāvētās valsts varu.

Aizdomās par ķecerību tika pratināti un spīdzināti, lai atzītu pret viņiem celto vainu. Sodi bija bargi, un daudzi iespējamie ķeceri savu dzīvi pavadīja nebrīvē vai tika spīdzināti, pakārti vai sadedzināti dzīvi.

Daži no ievērojamiem cilvēkiem cilvēces vēsturē, kuri ar savu izmantošanu, domāšanu vai izpēti veicināja zināšanu progresu un kurus noslepkavoja inkvizīcija, bija: Giordano Bruno (filozofs, astronoms), Joan of Arc (kara varone) Giulio Cesare Vanini (intelektuālais), Jan Hus (filozofs) vai Miguel Servet (zinātnieks).

Skatiet vairāk par inkvizīciju.