Viduslaiku filozofijas nozīme (kas tā ir, jēdziens un definīcija)

Kas ir viduslaiku filozofija:

Viduslaiku filozofija ir viss domu straumju un filozofisko traktātu kopums, kas attīstījās no Romas impērijas krišanas (530 AD) līdz Renesanses periodam (XV un XVI gs.).

Viduslaiku filozofijas galvenie meklējumi bija no klasiskās filozofijas mantoto uzskatu saskanība ar kristietības dogmām, kaut arī bija arī ļoti svarīgi jūdu un islāma uzskatu ieguldījumi.

Viduslaiku filozofijas priekšmeti

Mēģinot saskaņot dažādas reliģiskās pārliecības ar filozofiju, bija likumsakarīgi mēģināt rast atbildes uz tādiem jautājumiem kā Dieva daba, ticības un saprāta attiecības, kā arī brīvās gribas un dievišķības universitātes saderība starp citas tēmas, piemēram, cēloņsakarība un zināšanu robežas.

Tomēr viduslaiku filozofijai bija grūti saskaņot tādus jautājumus kā trīsvienības iemiesojums vai būtība, kas ir kristīgās teoloģijas pamatā.

Universālu problēma

Viduslaiku filozofijā tika pārmantots aristoteliešu redzējums par universālu problēmu, ierosinot, ka universāli (abstrakts, ideju pasaule) pastāv, bet nav atrauti no konkrētā (konkrētais, lietas, indivīdi), kas bija pazīstams arī kā “mērens reālisms”.

Tomēr zinātniskajā periodā šīs problēmas risināšana tika atgriezta priekšplānā ar nominālismu, kas paziņoja, ka universāli vienkārši neeksistē.

Dieva esamība

Viduslaiku filozofijas lielākā daļa tika veltīta Dieva kā augstākās būtnes, būtnes vai patiesības esamības demonstrēšanai. Lai to izdarītu, kā galvenās atbildes meklēšanas metodes tika izmantoti svēti teksti, aristoteliskā loģika un ontoloģiskais arguments.

Aristotelian loģika

Tā kā Aristotelis ir loģikas aizstāvis kā metodi zinātņu un filozofijas tuvināšanai, viduslaiku filozofiem bija ļoti dabiski klasisko aristoteliešu loģiku uzlūkot kā likumīgu veidu, kā reaģēt uz laikmeta radītajām bažām.

Saskaņā ar šo metodi noteiktu silloģistiku komplektu apgūšana ļāva pareizi savienot priekšmetu un objektu, tāpēc tas būtu noderīgs zināšanu iegūšanas līdzeklis.

Viduslaiku filozofijas raksturojums

Viduslaiku filozofiju ļoti iezīmēja dievišķās kārtības pieejas. Bībele tad kļuva par galveno avotu atbildēm uz šīm bažām. Tomēr reliģisko jautājumu interpretācijā būtiska loma bija arī islāma un jūdaisma svētajām grāmatām.

Viduslaiku filozofija bija vairāk nekā jaunu zināšanu ģenerēšana, kas bija atbildīga par klasiskās filozofiskās pieejas glābšanu, atkārtotu interpretāciju un piemērošanu. Tam par iemeslu ir neoplatonisma parādīšanās, kas pār visu norāda uz viena vai Dieva eksistenci, un aristoteles loģikas ieviešana tolaik topošajās universitātēs.

Viduslaiku filozofijas posmi

Ir divi lieliski viduslaiku filozofijas periodi: patristiskais un zinātniskais.

Patristiski

Tas atbilst galvenajam posmam, kurā filozofija tika savienota ar reliģisko dogmu, galvenokārt kristīgo. Viens no izcilākajiem šī perioda pārstāvjiem bija svētais Augustīns, kurš izstrādāja strāvu, kuru mūsdienās dēvē par neoplatonismu un kuru var rezumēt kā Platona darba atkārtotu interpretāciju no kristīgā viedokļa.

Scholastic

Šajā posmā no vienpadsmitā līdz sešpadsmitajam gadsimtam tiek mēģināts izskaidrot kristīgo atklāsmi ar saprāta palīdzību. Tas rodas pirmo universitāšu izveides rezultātā un nepieciešamības dēļ izmantot Aristotelian zinātnisko metodi, lai reaģētu uz reliģiskām vai pārdabiskām pieejām.

Svētais Tomass Akvīnas bija viens no galvenajiem mācības posma eksponātiem, ieviešot aristoteliešu loģiku kristīgajā domā.

Viduslaiku filozofija un jūdaisms

Jūdaisms bija saistīts arī ar atbildēm uz pamatjautājumiem, ņemot vērā filozofiju.

Šajā ziņā Maimonides rūpējās par Aristoteļa loģikas integrēšanu, lai parādītu, ka nav tādas lietas kā ticības un saprāta nodalīšana, jo ticībai ir dievišķa izcelsme un saprāts balstās uz cilvēku zināšanām, kuras pagrieziens nāk no Dieva.

Viduslaiku filozofija un islams

Islāmā gan neoplatonisms, gan Aristoteļa doma tika izmantoti, lai reaģētu uz bažām par reliģiju. Arābu un berberu cilvēku ierašanās Ibērijas pussalā sekmēja viduslaiku filozofijas bagātināšanu, pateicoties viņu darbu tulkojumiem latīņu un ebreju valodā. Al-Kindi un Averroes bija daži no viduslaiku islāma filozofijas būtiskajiem domātājiem.

Viduslaiku filozofijas galvenie autori

Šie ir daži no filozofiem, kuru ieguldījums palīdzēja bagātināt viduslaiku mantojumu.

Kenterberijas Anselms (1033-1109)

Viņš bija viens no neoplatonismam vistuvāk esošajiem filozofiem. Viņš uzskatīja, ka filozofija ir ticības izpratnes palīgs, nevis zināšanu zona pati par sevi. Un tāpēc ticība bija vienīgā iespējamā patiesība, un iemesls tam bija pakārtots.

Turklāt Anselms no Kenterberijas tiek kreditēts par “ontoloģiskā argumenta” radīšanu, kas Dieva esamību raksturo kā “tādu, par kuru neko lielāku nevar iedomāties”. Ja Dievs eksistē garīgajā līmenī, tad Viņš pastāv arī realitātē.

Tomass Akvīnas (1225-1274)

Pārkāpjot augustīniešu tradīcijas (un ļoti raksturīgas viduslaiku filozofijai kopumā) uzspiest ticību saprātam, Tomass Akvīnas uzskatīja, ka ticība un saprāts veido divas dažādas zināšanu jomas. Tomēr tas atstāj vietu kopējai telpai, kurā ticība un saprāts ir savstarpēji saistīti.

Viljams no Okhamas (1285-1349)

Tas gāja vienu soli tālāk par saviem priekšgājējiem, aizstāvot ne tikai filozofijas un teoloģijas kā divu neatkarīgu jomu pastāvēšanu, bet arī atdalot tās. Viljamam no Okhamas saprāts ir cilvēka fakultāte, savukārt ticība pieder dievišķo atklāsmju laukam, tāpēc tie ir ne tikai atsevišķi, bet arī pretēji.

Viduslaiku filozofijas darbi

Šie ir daži no izcilākajiem viduslaiku filozofijas tekstiem, jo ​​tie centās atbildēt uz šī perioda lielākajiem jautājumiem, it īpaši uz reliģioza rakstura jautājumiem:

Proslogion (1078)

Rakstījis Anselmo de Kenterberijs, tas caur Dieva ontoloģisko argumentu izceļ Dieva esamību. Tas ir Monologiona , viņa priekšgājēja darba, kopsavilkums, kurā viņš caur saprātu mēģināja parādīt Dieva esamību.

Satraukto rokasgrāmata (1190)

To uzrakstīja Maimonides, kurš apgalvo, ka nepastāv tāda kā ticības un saprāta dalīšana, jo viņi abi nāk no viena un tā paša avota: Dieva. Lai arī tas bija uzrakstīts arābu valodā, tā tulkojumi padarīja darbu ātri zināmu Eiropā, kļūstot par tādu filozofu kā Tomass Akvīnas ietekmētāju.

Teoloģiskā summa (1274)

Tas ir viens no vissvarīgākajiem teoloģijas darbiem un ietekmēja viduslaiku filozofijas attīstību. Tajā Tomass Akvīnas atbild uz dažādiem jautājumiem, kas sagrupēti kategorijās: Dievs, cilvēka rīcība, teoloģiskie tikumi, Kristus iemiesojums, sakramenti. Darbā ir citi jautājumi, uz kuriem atbild viņa mācekļi, jo autors nomira pirms darba pabeigšanas.