Kultūras nozīme (kas tā ir, jēdziens un definīcija)

Kas ir kultūra:

Kultūra attiecas uz sociālās grupas materiālo un garīgo vērtību kopumu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, lai vadītu individuālo un kolektīvo praksi. Tas ietver valodu, procesus, dzīves veidus, paražas, tradīcijas, ieradumus, vērtības, modeļus, instrumentus un zināšanas.

Kultūras funkcija ir garantēt izdzīvošanu un atvieglot subjektu adaptāciju vidē.

Katra kultūra iemieso pasaules uzskatu, reaģējot uz realitāti, kurā dzīvo sociālā grupa. Tāpēc nav nevienas sociālās grupas, kurai trūktu kultūras vai "neizglītota". Tas, kas pastāv, ir dažādas kultūras un tajās atšķirīgas kultūras grupas, pat attiecībā uz dominējošo kultūru.

Terminu kultūra lieto arī ierobežotā veidā, lai atsauktos uz vērtībām un ieradumiem, kas regulē noteiktas grupas, vai atsauktos uz specializētām zināšanu vai darbības jomām. Abos gadījumos vārdu kultūra vienmēr pavada kvalificējošs īpašības vārds.

Piemēram:

• politiskā kultūra: "Mūsu valsts cieš no mesiāniskas politiskās kultūras." organizācijas kultūra: "Mūsu organizācijas kultūras pamatā ir palīdzība cilvēkiem." fiziskā kultūra: "Skolai ir jāsniedz bērniem fiziskā kultūra."

Jēdziena kultūra izcelsme

Kultūras jēdziens vēstures gaitā ir mainījies. Savā etimoloģisko izcelsmi, vārdu kultūra nāk no latīņu cultus nozīmē "kultūru" vai "kultivētām". Šis termins ir vārda colere agrākais lietvārds, kas nozīmē “pilnveidot”.

Viduslaikos kultūra apzīmēja kultivēto zemi. Renesansē parādījās "kultivētā" cilvēka ideja, tas ir, kāds bija izglītots literatūrā un tēlotājmākslā.

Kopš astoņpadsmitā gadsimta terminu kultūra sāka sistemātiski lietot, atsaucoties uz apgaismotajām zināšanām. 19. gadsimtā kultūra ietvēra arī labas manieres un paražas.

Attīstoties sociālajām zinātnēm 20. gadsimtā, kultūras izjūta paplašinājās, līdz tika atrasts, ko mēs tai šodien piedēvējam.

Kultūras elementi

Katru kultūru veido pamata elementu kopums. Vissvarīgākie ir šādi:

• Kognitīvie elementi: attiecas uz zināšanām, kas uzkrātas noteiktā kultūrā, lai izdzīvotu pret dabu un pielāgotos sociālajā grupā. Ticējumi: ietver ideju kopumu, ko kultūras grupa izveido par patiesu vai nepatiesu. Tas ir saistīts ar vērtību sistēmu. Vērtības: šie ir kritēriji, kas kalpo kā novērtējoši uzvedības modeļi, jo tie virza tos, kurus uzskata par pieņemamiem un nepieņemamiem principiem un attieksmēm, lai garantētu grupas nepārtrauktību. Normas: tie ir īpaši darbības kodi, kas regulē attiecības starp indivīdiem, pamatojoties uz kopīgām vērtībām. Ietver sankciju sistēmu. Pastāv divu veidu standarti:
  • Preskriptīvās normas : tās norāda pienākumus un saistības. Provizoriski noteikumi : tie norāda, ko nedarīt.
  Zīmju un simbolu sistēma: tie ir visi patvaļīgie un parastie komunikācijas resursi, kurus sociālā grupa izmanto ziņojumu pārsūtīšanai. Mēs varam pieminēt valodu, rakstību, grafiskās zīmes un simbolus. Normatīvās uzvedības formas: tās ir uzvedības iezīmes, kas atšķir vienu sociālo grupu no citas, pat kopīgas kultūras ietvaros. Tas ir tas, ko sauc par idiosinkrāziju.

Citas pieejas kultūras parādībām kā kultūras elementus nosaka:

• Nemateriālā vai garīgā kultūra atbilst kultūrai, kuru pārnēsā mutvārdu tradīcijas. Piemēram:
  • ticības sistēma; vērtības; valoda; mūzika; likumi utt.
  Materiālā kultūra ir tā, kas tiek attēlota materiālā veidā, piemēram, tehnoloģija, kultūras patēriņa preces un materiālais mantojums. Piemēram:
  • arhitektūra; plastiskā māksla; apģērbs; virtuve; darbarīki; ieroči utt.

Kultūras raksturojums

Visām kultūrām ir raksturīga kopīga virkne elementu, starp kuriem mēs varam norādīt sekojošo:

• tās aptver visu cilvēku praksi; tās rodas pretstatā dabai (instinkts un zināšanas); tās pārstāv pasaules uzskatu; tās tiek simboliski izteiktas; tās nodrošina sociālo kārtību; viņu izdzīvošana ir atkarīga no komunikācijas; tās nostiprina tradīcijas; tās ir dinamiskas, tas ir, Viņi ir pārveidoti, viņi ir vairāk vai mazāk atvērti, tas ir, viņi ir uzņēmīgi pret citu kultūru ietekmi. Tāpēc uz tiem attiecas šādi procesi:
  • kultivēšana; transkulturācija; akulturācija; kultūra.

Kultūras veidi

Kultūru var klasificēt pēc dažādiem kritērijiem. Tas būs atkarīgs no pētījuma mērķa un teorētiski-ideoloģiskās pieejas. Parasti kultūras klasificē pēc tēmām, tas ir, par kolektīvo interešu jautājumiem. Biežākie kultūras klasifikācijas veidi ir šādi:

Pēc vēsturiskās izpratnes

Pīters Brueghel: holandiešu sakāmvārdi . 1550. Eļļa uz koka. 1,17 x 1,63 cm. Berlīnes Valsts muzeji.

Attiecas uz kultūrām, kas veidojas ierobežotā laika posmā. Kultūras transformācija nenozīmē absolūtu kultūras izzušanu, bet gan tās pielāgošanos vēsturiskajām izmaiņām.

Piemēram:

• Renesanses kultūra, baroka kultūra, viduslaiku kultūra.

Saskaņā ar antropoloģisko jēgu

Akropole Atēnās, Grieķijā.

Tas attiecas uz kultūru, kas visaptveroši identificē tautu.

Piemēram:

• ēģiptiešu kultūra; inca kultūra; grieķu kultūra; rietumu kultūra; austrumu kultūra utt.

Saskaņā ar reliģisko paradigmu

Reliģiju antropoloģijā kultūras tiek klasificētas pēc reliģiskās paradigmas veida, ko tās veido. Šajās kategorijās ietilpst monoteistiskās un politeistiskās kultūras.

Piemēram:

Monoteistiskās kultūras:

• Ebreju kultūra; Kristīgā kultūra; Musulmaņu kultūra.

Politeistiskās kultūras:

• Hindu kultūra; senā grieķu-romiešu kultūra.

Pēc rakstīšanas zināšanām

Ēģiptes hieroglifu skripts.

Vēl viens veids, kā klasificēt kultūras, ir viņu zināšanas rakstībā. Apzīmējumi mutvārdu vai agrāru kultūras tiek izmantoti, lai apzīmētu kultūras, kurām nav rakstīšanas sistēmas. Tie, kuriem ir vai ir piederējuši skriptu sistēmas, tiek saukti par rakstītajām kultūrām.

Piemēram:

Agrāru kultūras:

• Yanomani pamatiedzīvotāju kultūra (Venecuēla)

Rakstiskās kultūras:

• Ēģiptes kultūra (hieroglifu rakstīšana); Mezopotāmijas kultūra (cuneiform rakstīšana).

Saskaņā ar ražošanas režīmu

Rīsu audzēšanas lauki Ķīnā.

Kultūras tiek pārveidotas līdz ar to ražošanas veidiem vai otrādi. Starp tiem mēs varam minēt šādus veidus:

• Nomadiskās kultūras: tās, kas ir atkarīgas no medībām un vākšanas, uz kurām tās bieži migrē.
  • Piemērs: Šičimekas kultūra Meksikā.
  Lauksaimniecības kultūras: tās, kas, pateicoties lauksaimniecības un lopkopības tehnoloģiju attīstībai, kļūst mazkustīgas.
  • Piemērs: ķīniešu kultūra.
  Pilsētu kultūras: tās, kas izveidotas pilsētu centros, ko pārvalda komercdarbība.
  • Piemērs: renesanses kultūra vai mūsdienu pilsētu kultūra.
  Rūpnieciskās kultūras: tās, kurās izmanto masveida rūpnieciskās ražošanas veidus.
  • Piemērs: Rietumu sabiedrība šodien.

Saskaņā ar sociāli ekonomisko kārtību (vai hegemoniju)

Pētot kultūru tajā pašā sabiedrībā, dominē kultūras klasifikācija pēc sociālās klases, sociālekonomiskās kārtības vai hegemonijas, ņemot vērā materiālās kārtības ietekmi uz kultūras procesiem.

Sākumā tika runāts par augsto kultūru un zemo kultūru. Augsto kultūru pārstāvēja apgaismotā sabiedrības elite, kurai piederēja vara. Zemo kultūru attiecināja uz analfabētiem populārajiem sektoriem, kas bija visneaizsargātākās nozares. Šī klasifikācija, kas jau tiek izmantota, reaģēja uz līmeņa novērtējumu, pamatojoties uz dominējošās grupas hegemoniju.

Pieaugot nacionālismam, populārās nozares tika uzskatītas par nacionālās identitātes pārstāvjiem. Tādējādi izteicienu populārā kultūra sāka lietot biežāk, kaitējot zemai kultūrai. Augsta kultūra kļuva pazīstams kā elitārās kultūras elites kultūra, kultūras "inteliģents", oficiālās kultūras un akadēmisko kultūru.

Piemēram:

• tautas kultūra: tautas tradīcijas, piemēram, karnevāls, elitārā kultūra:
  • tēlotājmāksla ("kultivēta"), reliģija vai valsts (oficiāla vai oficiāla) ideoloģija, medicīna kā zināšanu joma (akadēmiska);

Atbilstoši difūzijas režīmiem

Līdz ar masu informācijas līdzekļu ienākšanu kultūras procesi tika mainīti. No turienes ir parādījušās jaunas kultūras.

Ar masu kultūru vai masu kultūru ir zināma kultūra, kas rodas no plašsaziņas līdzekļu atklātās informācijas, tas ir, patēriņa kultūra. Tas ietekmē gan elitāro kultūru, gan populāro kultūru.

Piemēram:

• The Beatles un citu pop elku globālā parādība; noteiktu produktu vispārējs patēriņš un ar tiem saistītie tēli (piemēram, bezalkoholiskie dzērieni).

Cyberculture ir vēl viens kultūras definēti saskaņā ar to nesēju. Ar kiberkultūru saprot to, kas veidojas subjektu mijiedarbībā caur sociālajiem tīkliem un virtuālo realitāti.

Piemēram:

• Otrā dzīve , virtuālā kopiena, kultūra Facebook un citi sociālie tīkli.

Saskaņā ar varas cīņām sabiedrībā

Sabiedrības sektoru atšķirības rada pretestību un / vai inovāciju kustības, saskaroties ar hegemonisko kārtību. Bieži vien tie ir saistīti ar paaudžu atšķirībām, kuras tiek akcentētas, ņemot vērā tehnikas un zinātnes attīstību. Šajā kategorijā mēs atzīstam subkultūras un pretkultūras jēdzienus.

Piemēram:

Subkultūras:

• rokeri; gotika.

Pretkultūras:

• hipiju kustība; feminisms.

Skatīt arī:

• Kultūras veidi Subkultūras pretkultūra

Kultūras filozofija

Kultūras filozofija ir filozofiskās disciplīnas nozare, kuras mērķis ir izprast kultūras jēdzienu un tā ietekmi uz tēmu. Esejā ar nosaukumu "Kultūras filozofijas ideja un vēsture", kas publicēta grāmatā Kultūras filozofija (VV.AA., 1998), pētnieks Deivids Sobrevilla definē kultūras filozofiju kā:

… filozofiskas refleksijas par kultūras parādību elementiem un dinamiku, no tām iegūto jēdzienu pamats un minēto parādību novērtēšana un kritika no filozofiskā viedokļa.

Pēc pētnieka domām, atšķirība starp pieeju, ko filozofija kultūrai izmanto attiecībā pret citām disciplīnām (piemēram, antropoloģiju vai psiholoģiju), ir tā, ka filozofija ir veltīta konceptuālajai izpētei. Tādējādi kultūras filozofija nerisina kultūras parādību kā faktu empīrisko analīzi. Tieši pretēji, tas mēģina tos izprast no filozofiskā viedokļa.

Kultūras konteksts

Kultūras kontekstu sauc par kultūras mainīgajiem lielumiem, kas ļauj izprast noteiktu pētāmo parādību. Tas ir, tie ir tie kultūras elementi, kas ietekmē vēstures faktu, raksturu vai produktu, un tāpēc tie ir jāņem vērā, lai pētāmo jautājumu varētu interpretēt taisnīgi. Piemēram: vērtību sistēma, paražas, dominējošais garīgums utt. Izpratne par jautājuma kultūras kontekstu palīdz samazināt risku , ka tiek pieņemti lēmumi par vērtību.